16/05/2021

Rodžers Viljamsons. Nepiepildītās cerības

Viņš bija tikai 25 gadus jauns un ļoti talantīgs. Savas spējas spilgti pierādījis zemākās autosporta kategorijās, viņš varēja cerēt uz panākumiem bagātu Formula 1 pilota karjeru. Tomēr atmiņā viņš palicis ne tik daudz ar saviem triumfa brīžiem kā ar vienu no traģiskākajām avārījām autosporta vēsturē.

Rodžers Viljamsons piedzima 1948.gada 2.februārī. Pirmos mēģinājumus ar kartingu viņš uzsāka 12 gadu vecumā, bet divus gadus vēlāk jau spoži uzsāka savu autosportista karjeru. Četru gadu laikā viņš no junioru klases izcīnījās līdz augstākajai Lielbritānijas čempionāta kartingu klasei, pabeidzot 1966.gada sezonu ar čempiona titulu. Kopumā šajā laikā jaunais britu talants bija ticis pie 125 uzvarām. Nākamos četrus gadus Viljamsons pārsvarā startēja tā saucamajās Salonautomobiļu sacīkstēs ar Mini un Ford Anglia, krājot uzvaras, pārspējot trašu rekordus un izcīnot čempiona titulus.

1971. gadā pienāca laiks nopietnākām sacīkstēm – Formula 3. Arī šajā kategorijā Viljamsons iebrāzās strauji un veiksmīgi, tiekot pie 14 uzvarām debijas sezonā. Viņš izcīnīja Lombard North Central F3 čempiona titulu, atstājot aiz sevis nākamos F1 čempionus Džodiju Šekteru un Alanu Džonsu, izcīnīja otrās vietas Shell Super Oil-Motor Sport un Forward Trust F3 čempionātos. Papildus tam Viljamsons vairākkārt tika atzīts par Lielbritānijas gada labāko autosportistu un perspektīvāko sacīkšu braucēju.

1972. gadā turpinājās jaunā britu pilota panākumu gājiens F3 sacīkstēs – tika izcīnīti čempiona tituli Shell Super Oil-Motor Sport un Forward Trust F3 čempionātos. Viljamsons tika atzīts par Lielbritānijas labāko sacīkšu braucēju, bet viņa komandas īpašnieks un atbalstītājs Toms Vītkrofts par veiksmīgāko privāto komandu pārstāvi.

Panākumu spārnotajiem britiem nākamais mērķis bija tikai viens – Formula 1 sacīkstes. 1973. gada februārī BRM komandas vadītājs Luiss Stenlijs piedāvāja Viljamsonam piedalīties testu braucienos. Neskatoties uz vēso laiku un attiecīgi arī trases seguma temperatūru Viljamsons jau savā pirmajā izbraucienā ar F1 automobili uzrādīja trases rekordam līdzvērtīgu rezultātu. Arī uz to brīdi ātrāko automobiļu komanda Tyrell izskatīja iespēju nolīgt perspektīvo britu pilotu. Tomēr Viljamsons, neskatoties uz daudzsološajiem variantiem, palika uzticīgs savam ilggadējam atbalstītājam Tomam Vītkroftam un viņa izvēlei.

Sezonas vidū tika noslēgta vienošanās ar March komandu, un 9.posmā, Lielbritānijas GP izcīņā notika Viljamsona debija F1 sacīkstēs. Vietējos līdzjutējus Viljamsons gan nepaspēja iepriecināt. Pirmā apļa beigās saslīdēja Džodija Šektera vadītais automobilis un apstājās šķērsām pāri trasei. Pēc starta blīvi braucošie sāncenši nespēja izvairīties no sadursmes un ietriecās tajā. Avārijā pamatīgi tika bojāti astoņi automobiļi – uz to brīdi apjomīgākais negadījums F1 vēsturē. Pārsteidzoši, bet šaušalīgajā avārijā bija tikai viens cietušais – Andrē de Adamičs ar lauztu kāju. Jāatzīst, ka šādā situācijas iznākumā bija arī liela daļa veiksmes – uz trases, atšķirībā no daudziem tā laika gadījumiem, neizlija un neaizdegās degviela. Viljamsons avārijā necieta, bet viņa automobilim pāris nedēļu laikā līdz nākamajam sacīkšu posmam bija jāveic visai apjomīgs remonts.

Kurš gan varēja iedomāties, ka arī otrais Viljamsona F1 debijas mēģinājums beigsies ar avāriju, turklāt pēdējo viņa mūžā. Sacīkstes astotajā aplī aiz viņa braucošais tautietis Deivids Purlejs redzēja kā Viljamsona vadītā formula saslīdēja (vēlāk tika noskaidrots, ka vainīgs bija kriesās priekšējās riepas bojājums), atsitās pret trases nožogojumu un apgāzās. Automobilis slīdēja pa trasi, un to pārņēma liesmas. Vēl bīstamāku situāciju darīja fakts, ka tas notika sacīkstes sākumā, un automobiļa bāka bija pilna ar degvielu.

Deivids Purlejs nekavējoties apturēja savu automobili un metās palīgā Viljamsonam, kurš bija iesprostots zem degošā automobiļa. Diemžēl viena cilvēka spēkos nebija atgāzt atpakaļ degošo automobili, un, kā izrādījās, netālu esošos trases darbiniekus par palīgiem arī nevarēja saukt – bez pienācīga aprīkojuma būdami viņi mulsi noraudzījās, kā liesmas plosa automobili un zem tā gulošo braucēju. Tuvumā atradās tikai viens ugunsdzēšamais aparāts, kurš tādam daudzumam izlijušajas sacīkšu degvielas, protams, izrādījās stipri par mazu.

Vairāki šokēti sacīkšu skatītāji vēlējās doties palīgā, tomēr trases darbinieki viņus atturēja – sacīkste, neskatoties uz šausminošo avāriju netika apturēta, un skatītāju klātbūtne trasē varēja radīt jaunas bīstamas situācijas. Sacīkstei turpinoties, pavisam netālu esošā uzgunsdzēsēju automobiļa vadītājs nespēja laicīgi piebraukt avārijas vietai – braukt pretī lielā ātrumā joņojošu formulu straumei bija riskanti, tādēļ skatītāji vēl vairākas minūtes bija spiesti vērot dramatisko skatu, kamēr beidzot liesmas tika nodzēstas. Viljamsona dzīvību vairs nebija iespējams glābt. Vēlāk tika secināts, ka avārijas rezultātā britu pilots nebija guvis ievainojumus, nāve iestājās, nosmokot dūmos.

Vēlāk Purlejs stāstīja, ka dzirdējis Viljamsonu kliedzam un saucam pēc palīdzības, tomēr, visi viņa pūliņi glābt savu tauteti bija nesekmīgi. Par drošsirdību un pašaizliedzīgo iesaistīšanos Viljamsona glābšanā, Purlejs tika apbalvots ar Džordža ordeni, tomēr nesaņēma gandarījumu par to. 1977.gadā Purlejs pārdzīvoja pasaulē lielāko pārslodzi (apmēram 180 G), kad viņa automobilis Silverstonas trasē avarēja un ietriecās sienā, apstājoties no ātruma 173 km/h tikai 66 centimetros. Šajā avārijā brits bija veiksmīgāks par Viljamsonu, un, neskatoties uz daudzajiem lūzumiem, izdzīvoja.

Viljamsona karjeras atbalstītājs Toms Vītkrofts 1971.gadā iegādājās 450 hektāru lielu zemes gabalu Doningtonā, tai skaitā arī pirmskara sacīkšu trasi. Pēc rekonstrukcijas tajā tika aizvadītas daudzas sacīkstes, taču Formula 1 tajā viesojās tikai vienreiz – 1993. gadā. Tomēr arī šī vienīgā reize kļuva par vienu no visu laiku interesantākajām F1 vēsturē. Vitkrofts aizrāvās ar automobiļu kolekcionēšanu, izveidojot lielāko F1 kolekciju pasaulē. Tajā savu vietu atraduši arī Viljamsona un Purleja bijušie sacīkšu automobiļi. 2008. gadā, atzīmējot 30 gadus kopš Viljamsona traģiskās bojāejas, Vītkrofts Doningtonā atklāja viņam veltītu pieminekli.

Attēls: MorioCC-BY-SA

Par RETROTEHNIKA